tumblr_msclthHHER1sped77o2_1280

Pakāpieni pie skolas durvīm var izrādīties kā nepārvarams šķērslis…


Braukt ar velosipēdu, izbaudīt ziemas priekus uz kalna vai svelmainā vasaras vakarā doties peldēt uz tuvāko ezeru šķiet pavisam vienkāršas, ierastas aktivitātes, kuras neprasa lielu piepūli. Tomēr gandrīz 8 000 bērnu un jauniešu vecumā līdz 25 gadiem šādi brīvā laika pavadīšanas veidi ir tikai sapnis – viņiem dažādu iemeslu vai dzīves apstākļu dēļ ir kustību traucējumi, kuri ierobežo šo bērnu ikdienu. Un tad… pat pāris pakāpieni pie skolas durvīm var izrādīties kā nepārvarams šķērslis.


Pēc statistikas datiem, Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 168 000 cilvēki ar invaliditāti, 8 000 no tiem ir bērni un jaunieši. Diemžēl statistika ir nepielūdzama un katru gadu šim pulkam pievienojas vēl vidēji  500 cilvēki. Žurnāls YOUNG.LV devās noskaidrot – kāda ir situācija ar vides pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem mācību iestādēs, kā arī, kāda ir apkārtējo attieksme pret bērniem, kuri ne ar ko neatšķiras no saviem vienaudžiem, tomēr ir citādi.oiujk

Pielāgotība

Aija Kļaviņa, kura ilgus gadus ir Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas vadītāja, zina teikt, ka Latvijā šobrīd kopumā ir 22 pielāgotas mācību iestādes, no kurām trīs atrodas Rīgā. „Kā ļoti veiksmīgus piemērus varu minēt Cēsu 2.pamatskolu, Rīgas 66. vidusskolu, kā arī Pelču speciālo internātpamatskolu, tomēr neviena skola Latvijā nav pilnīgi pielāgota. Te gan ir jautājums arī par sociālo integrēšanos – manuprāt, skolēnam, kuram ir kādi kustību traucējumi, būtu jāmācās parastā skolā, kura ir pielāgota, ar vienaudžiem, nevis jānosūta uz kādu specializētu internātu ārpus Rīgas un jāizolē – tā integrēties varētu ne tikai jaunietis, kuram ir invaliditāte, bet arī tie, kuri ikdienā ar šādiem cilvēkiem nesaskaras.”

Uz pielāgotības jautājuma aktualitāti norāda arī Daiga Dadzīte, kura ikdienā vada Latvijas Paralimpisko komiteju, kā ;po;larī palīdz risināt dažādas cilvēku ar invaliditāti sasāpējušās problēmas. „Pirmkārt, jau Satversmē ir noteikts – bērniem ar invaliditāti izglītības sistēmai ir jābūt pieejamai – ja, lai iekļūtu skolā, ir pāris pakāpieni, nepieciešams uzbūvēt uzbrauktuvi vai iegādāties pacēlāju. Ja līdz garderobei ir 20 pakāpieni, jāmeklē alternatīvas jakas nogādāšanai garderobē, vai, piemēram, jāpieaicina dežurante, kas parūpēsies par konkrētā cilvēka mantām. Ar to es negribu teikt, ka attieksmei ir jābūt īpašākai, nekā ar citiem bērniem, bet tajā pašā laikā jāatceras, ka konkrētā bērna kustības ir ierobežotas. Izglītības jomā šobrīd aktuālie pasākumi ir bērnu iekļaušana izglītības sistēmā, tajā skaitā, lai pārstruktūrētu izglītības programmas un bērni tajās piedalītos, nevis paliktu ārpusē.” Daiga Dadzīte aktīvi cīnās par pielāgotību ne tikai skolās, bet arī citās sabiedriskās vietās, piemēram, kinoteātrī. Kā rādās, Latvijā populārākais kinoteātris ir cilvēkiem ar invaliditāti nedraudzīgs – lai gan tajā ir lifts, iekšā zālē, kur tiek demonstrēta filma, pats saviem spēkiem tikt iekšā nevari.

Paralimpiskās iejādes sportists Rihards Snikus ir cietis no bērnu cerebrālās triekas – salīdzinoši izplatītas, grūti diagnosticējamas bērnu slimības, kura tieši ietekmē centrālo nervu sistēmu. Viņam ir invaliditāte kopš bērnības un viņam ir traucētas runas spējas, tomēr tas viņu neaptur braukāt ar velosipēdu vai jāt ar zirgu, kā arī komunicēt ar vienaudžiem – tieši otrādi, spīts neatļauj to nedarīt. Viņš pielāgotību uz savas ādas ir izjutis arī pats. „Ņemot vērā, ka daudz ceļoju pa Eiropu, varu teikt, ka ar pieejamību Latvijā nav uz pusi tik traki, kā citur. Protams, ir arī svarīgi, kur tu dzīvo – ja salīdzinām Rīgu un Baldoni, no kuras nāku, tad Rīgā tiek meklēti dažādi risinājumi, lai risinātu vides pieejamības jautājumu. Mazākā pilsētā, kā Baldone, ar to var arī netikt galā, jo tas ir finansiāli apjomīgi. Bet es domāju, ka viss lēnām attīstās.” Rihards arī min kādu nesenu piemēru no Nīderlandes lidostas, kur viņu pārsteigusi lidostas darbinieku nesagatavotība – viņam nepieciešamais ratiņkrēsls pie lidmašīnas nebija piegādāts un, pēc pusotras stundas gaidīšanas, puisis nolēma doties prom no lidostas pats ar savām kājām.153.720

Attieksme

Liekot raksturot skolotāju attieksmi pret bērniem ar invaliditāti, tad A. Kļaviņa atzīst, ka viņas praksē neko sliktu nekad nav dzirdējusi. „Skolotāju attieksme pārsvarā ir pozitīva gan Latvijā, gan ārzemēs, bet problēmas sākas pēc tam, kad sāk pietrūkt resursi, piemēram, inventārs vai asistents. Un vienaudži… Atkarīgs no tā, kāda ir viņu iepriekšējā saskare ar cilvēku ar kustību traucējumiem, tomēr arī tā pārsvarā ir pozitīva. Pēc pētījumu datiem varu teikt, ka gados jaunāki bērni ir atvērtāki cilvēkiem ar invaliditāti, jo vēl iepazīst pasauli. Gados vecāki bērni mēdz būt mazāk iecietīgi, tomēr man pašai gadījies dzirdēt tikai pozitīvus gadījumus.” Aija Kļaviņa, kura ikdienā saskaras ar jauniešiem, kuriem ir kāda invaliditāte, bilst, ka sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar kustību traucējumiem kopumā ir ļoti pozitīva un uzlabojas.

D.Dadzīte uzskata, ka, ja neesi pats to piedzīvojis, ir grūti izstāstīt līdzcilvēkiem savas sajūtas tā, lai tie saprastu, tādēļ cilvēku attieksme ir atšķirīga. „Vienaudžu attieksme atkarīga no vecāku ieaudzinātajām vērtībām, bet lielu lomu spēlē arī skolēns, kuram ir šie kustību traucējumi – ja viņš būs pozitīvs, atvērts un piedalīsies ikdienas darbībās, tad arī attieksme pret viņu būs atvērtāka.”mlarge_f0fd8d97

Riharda pieredze ar skolotājiem un vienaudžiem pārsvarā ir pozitīva. Taujāts par to, kā viņš pierada pie skolas vides, Rihards gan smejas – viņš esot bijis vienīgais bērns ar invaliditāti, un nevis viņš integrējas skolā, bet skolēni integrējās viņa dēļ. „Sākumskolā mēs iedraudzējāmies ļoti ātri – liekas, ka maniem klasesbiedriem bija krietni interesantāk mani pētīt un saprast, kas es esmu un ko protu. Toreiz viss notika vienā klasē. Kad sāku iet 5.klasē, man bija asistents, kurš pavadīja no viena kabineta uz citu, draudzējos ar tiem, kurus jau zināju, bet arī ar nepazīstamajiem skolēniem ātri apradu. Tagad brīnos, kā viņi mani tādu pieņēma. Toreiz gan bija daudz neskaidrību – kā būs, kā tikšu iekšā skolā, kā skolotāji izturēsies un vai man vispār tur vajadzētu iet. Man bija iespēja jau no 5.klases skolā izmantot portatīvo datoru, jo nevaru parakstīt tik ātri, kā citi, bet man tas nepatika, tāpēc ar laiku no tā atteicos un paliku pie rakstīšanas ar pildspalvu.” Rihards arī piebilst, ka, neskatoties uz viņa invaliditāti un ierobežotajām runas spējām, mācīšanās notika tieši tāpat kā pilnīgi parastam skolēnam bez jebkādiem izņēmumiem – viņš arī darbojies skolas pašpārvaldē, bijis avīzes tehniskais redaktors un rīkojis skolas ballītes.„Sabiedrības attieksme ir dažāda, bet cilvēki sāk pierast pie citādiem cilvēkiem. Katrs mēs esam atšķirīgs, jāņem vērā arī bara instinkts – ja sāks ņirgāties viens, ņirgāsies visi pat tad, ja kāda konkrēta daļa tā nedomā. ”

Uz jautājumu par to, ko Rihards vēlas sagaidīt no līdzcilvēkiem, viņš atbild īsi – vēlas, lai cilvēki pārstāj čīkstēt, cik viss ir slikti. „Ir cilvēki, kuri tiešām nevar, bet ir tādi, kuri sava slinkuma dēļ nemaz nemeklē risinājumus problēmām. Es nevaru, es to neizdarīšu… Piecelies un izdari!”rihards_snikus_hofmanis-media_large

Teksta autore: Zane Skujiņa