DSC_0396

„Pašu galveno acīm neieraudzīsi” – Kā noritēja uzveduma pirmizrāde, kas radīta atbalstot cilvēkus ar invaliditāti


24. martā kultūras centrā „Iļģuciems” noritēja starptautisks teātra projekts, kas veltīts diskriminācijas problēmai, ko izjūt cilvēki ar invaliditāti, kurā piedalījās gan Vācijas, gan Latvijas jaunieši. Teatrāla performance, foto un video izstāde – tas ir cītīga radošā darba gada rezultāts, kas radīts projekta „All Together Now” ietvaros. Projekta mērķis – parādīt pasauli caur „īpašo cilvēku” acīm.


DSC_0204Trīs stundas skatītāju acis ir piekaltas skatuvei. Zālē novērojamas visdažādākās emocijas – cilvēki smejas, smaida un raud. Galvenais stāstījuma pavediens stiepjas caur darbību polifoniju: sabiedrības vienaldzību un dzīvi.

Uz skatuves minimālisms – izkaisīti kubi, viss ir balts. Pa vienam viņi uziet uz skatuves. Laime. Vientulība. Cīņa. Miers. Izmisums. Katrs kliedziens – cilvēks. Haotiskas frāzes tiek izteiktas zālē. Pēc tam, uzrāpušies uz kubiem, skatās. Šeit katrs aktieris ir skatītājs, pirms ari viņš neiziet prožektoru priekšā un neizstāsta savas „neparastās” dzīves stāstu.

Uznāk akla meitene. Viņas pasaulei nav robežu. Viņa dzird putnu čivināšanu, mašīnu trokstni un rada savu pasauli no smaržām un skaņām. Viņa ir apmierināta ar to, kas viņai ir. „Pašu galveno acīm neieraudzīsi” – viņa secina. Kurlmēmie dzīvo dzīvi kā klusu filmu. Zēns ar cerebrālo trieku sapņo kļūt par šefpavāru. Bezkājaina meitene no Nepālas – dejotāja. Meitene ar Dauna sindromu – modele. Iedomājieties sevi: viņi dara, un viņiem sanāk.DSC_0430

Trupas sastāvs ir internacionāls – izrādē spēlē jaunieši no 13 līdz 19 gadiem no Vācijas un Latvijas, starp viņiem ir pāris „īpašu jauniešu”. Monologus pārtrauc skaļas ainiņas, dejas, dziesmas. Latviešu, krievu, vācu, angļu un pat franču. Izpildītās ārijas, tiek spēlēta ģitāra un klavieres, ir pat reps. Dzied un dejo: visi kopā un pa vienam. Klasiskajai mūzikai un Jeseņina dzejai fonā esot, tiek rādītas miniatūras. Zālē jūtamas emocijas, līdzjūtība, līdzpārdzīvojums, aizrautīgi aplausi. Valss, mūzika un dziedājums pielej zāli, piepildot sirdis un dvēseles.

Tieši Vladimirs Veinbergs, kurš, starp citu, ir 71. vidusskolas absolvents, uzrakstījis iesniegumu, lai šis projekts varētu notikt. Sadarbība izveidojusies starp Vācijas krievvalodīgo vecāku savienību un Rīgas 71. vidusskolu, kurā atrodas starptautiskais centrs bērniem ar īpašām vajadzībām. Tika atlasīti divdesmit īpaši jaunieši no Latvijas, starp kuriem pieci ir ar īpašām vajadzībām. Visus gaidīja brauciens uz Vācijas pilsētu Ķelni, kur jaunieši tikās ar Vācijas paralimpisko komandu un citiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. No šiem dialogiem jaunieši paši izveidojuši literāro formu, ko parādījuši uz skatuves.DSC_0293

Režisors, projekta direktors un organizators Vladimirs Veinbergs:

– Teātris – tas ir līdzeklis. Projekta laikā jaunieši sākuši lasīt klasiku, dzejoļus, iedziļināties mūzikā. Evolucionējuši savu skatu uz dzīvi un mainījuši savas attiecības ar pasauli. „Īpašie” jaunieši kļuva pārliecināti par sevi, jūtoties veseli un saprotot, ka visi esam vienlīdzīgi. Tā dzimusi draudzība, uzticība un tolerance.

 Viena no teātra uzveduma dalībniecēm:

– Bija bailīgi, es nekad nebiju izgājusi uz skatuves. Tagad vairs nebaidos. Šis projekts man daudz ko ir iemācījis. Esmu vairāk sākusi kontaktēties ar vienaudžiem, saprast viņu pasauli un beidzot man ir uzlabojusies atmiņa.

Projekta līdzorganizatore Jolanta Suprijanoviča, 71. vidusskolas skolotāja:

Ir pacelta sāpīga tēma, par ko mēs esam ļoti priecīgi. Daudzi vecāki vēl aizvien nevēlas, lai viņu bērni mācītos ar „īpašiem” bērniem. Pēc šī pasākuma apmeklēšanas daudzi ir mainījuši savu viedokli.DSC_0268