_2RK4677

Raimods Elbakjans: “Viss ir sasniedzams!”


Pēc plaši apspriestā gadījuma Biķernieku mežā, aktīvais jauniešu kustības līderis Raimonds Elbakjans saskāries ar neviennozīmīgu sabiedrības kritiku. Kā ziņoja mediji, marta beigās „Ghetto Games” veidotājs mežā atbruņojis vīrieti, kurš ar kaujas ieroci šāvis uz suņiem. Vīrietis ir bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētāja vietnieks Sigords Stradiņš, kurš 2013. gadā no partijas „Vienotība” ir kandidējis Rīgas domes vēlēšanās. YOUNG.LV žurnāliste tikās ar Raimondu, lai uzzinātu par viņu kā cilvēku, gan arī viņa domas par neseno incidentu.


Kā radās Ghetto Games ideja un kā tas viss sākās?

Krīzes laikā beidzu nodarboties ar celtniecību. Strādāju gan kā darbu vadītājs, gan kā sagādnieks. Pienāca krīze, viss apstājās – nozarē nekas nenotika. Astoņus mēnešus nosēdēju mājās un sapratu, ka gribu darīt to, kas man patīk. Vairs nevarēju būt profesionāls sportists, jo bija problēmas ar veselību. Bet tomēr – es gribēju būt sportā. Pirms tamu biju Maskavā, tur man bija izveidojušies labi kontakti ar cilvēkiem, kuri organizē pasākumus. Biju redzējis, kā to dara Maskavā, un domāju – kāpēc Latvijā to nevarētu darīt tikpat labi, kā to dara tur? Sākumā pretendēju uz tādu kā brīvprātīgā statusu, lai organizētu ielu basketbola sacensības. Pirmais pasākums – Street Basket Extreme – bija ļoti veiksmīgs. 2009. gada. 16 maijs – viens no grandiozākajiem pasākumiem, kāds mums jebkad ir bijis. Mēs bijām labi sagatavojušies. Visapkārt emocionālais pagrimums, un pēkšņi tāds sprādziens! Toreiz domāju, iešu pie atbalstītājiem, viņi sapratīs, ka darbs ar jauniešiem ir tas, kas ir labi un vajadzīgs, ka mani atbalstīts un sapratīs. Tik gludi nemaz nebija.

Tev bija sava ideja, bet Tevi neuztvēra nopietni. Kā rīkoties šādā situācijā?

Ja toreiz man vajadzēja 50 tūkstošus, tagad vajag 3 miljonus. Arī tagad ir jācīnās un jāpierāda projekta nozīmīgums. Visi grib pa lēto nopirkt visu, bet tas tā nestrādā. Šobrīd augstu novērtēju sadarbību tieši ar Rīgas Domi, kuri ir absolūti sapratuši projekta nozīmi un jēgu. Nākamie, kuriem tas būtu jāsaprot, ir Latvijas valsts. Mums ir liels projekts un plāni par to, kā līdzīgām aktivitātēm izskatīties reģionos, bet tad ir jābūt attīstītām infrastruktūrām. Domāju, ka nākamajos trīs gados izkristalizēsies plāni, un tas būs nacionāla mēroga un atpazīstamības projekts. Tas cilvēku skaits, ko mēs aptveram, ir lielāks nekā basketbola savienībai, futbola federācijai un hokeja savienībai. Mums ir apmēram 12 500 unikālo dalībnieku.

Kā Tu veidoji komandu ap sevi?

Tas notika netīšām. Caur paziņu paziņām. Renārs Zeltiņš dzīvoja blakus mājā, satiku viņu uz ielas. Piedāvāju, viņš piekrita. Nonācu starp talantīgiem un unikāliem cilvēkiem. Ir patīkami būt starp šādiem cilvēkiem, un es mainos līdz ar viņiem.

Kas ir tas labais, ko Tu redzi mūsdienu jauniešos?

Nekad nevainoju jaunieti, vairāk vainoju apstākļus, kurus mēs radām jauniešiem. Savukārt apstākļi primāri sākas ar cilvēkiem, kuri ir apkārt – vecāki, ģimene. Saka, ka pietiek ar vienu darvas pilienu, lai sabojātu medus mucu. Ar cilvēku ir tāpat, reizēm mazs sīkums var būtiski ietekmēt cilvēku. Piemēram, pietiek ieslēgt televizoru –  tam, ko tur redz, notic vairāk, nekā saviem vecākiem, skolai. Es negribētu jauniešos neko mainīt. Gribu piedzīvot un redzēt, ka viņi spēs mani pārsteigt ar kaut ko pilnīgi unikālu, ko nebūšu redzējis. Negribu, lai kāds būtu tāds pats kā es. Vēlētos, lai katrs paņem to, kas viņam ir nepieciešams no manis. Tas, ko gribu novēlēt jauniešiem – šai pasaulei iedot vairāk, nekā paņemt no tās. Pēc tāda principa dzīvojot, ir jābūt forši.

AP_140722_Positivus_RBMA_0001

Kādas ir Tavas lielākās vērtības?

Par vērtībām es vienmēr saku – mīlestība, iecietība, draudzība. Mūsdienās lielās materializācijas dēļ, kad nesamies pakaļ naudai un slavai, pazaudējam patiesās lietas. Manuprāt, visas slavas un atpazīstamības lietas uzliek lielu atbildību, savā ziņā tas apspiež un ierobežo. Nauda un slava ir apmāns. Esmu parasts cilvēks, kurš cenšas dzīvot taisnīgi. Varu palīdzēt tikai tiem, kuri stiepj roku pēc palīdzības. Tiem, kuri stāv ar rokām aiz muguras, es palīdzēt nevaru. Gribi dzīvot, gribi attīstīties, gribi iet uz priekšu un spert soļus, krist un celties – tad mums ir pa ceļam.  Var nesanākt, var kļūdīties, var galīgi nesanākt, bet pats galvenais, ka cilvēks dara un mēģina, un cenšas. Ja kādreiz nesanāk, tad zini, kā nevajag darīt. Tad arī ir tas progress. Esmu par tiem, kuri ir kustībā, iet uz priekšu.

Kādas ir sajūtas pēc atgadījuma Biķernieku mežā?

Šis atgadījums lika domāt daudziem. Jau pirms tam biju saskāries ar komentāru rakstītājiem internetā, negācijām, tas nebija nekas jauns. Cilvēki, kuri aizraujas ar šiem komentāriem, nav ne slikti, ne arī labi. Tādi vienkārši ir, un tas veido līdzsvaru sabiedrībā. Medaļai vienmēr ir divas puses. Jā, to izvazāja pa medijiem, internetu, bet kopumā tas, manuprāt, bija korekti. Patiesībā, tas viss bija veiksmīga apstākļu sakritība, tas viss varēja beigties arī citādāk. To sapratu tikai pēc tam, bet apstākļu sakritība bija arī tas, ka mani, piemēram, nenošāva. Varēja taču būt arī tā. Tajā brīdī draudus neizjutu un neizvērtēju, jo negāju ar domu, ka cilvēkam ir kaujas ierocis. Tagad ir pagājušas desmit dienas. Septītajā dienā piecēlos ar besi, ka mostos ar to domu un eju gulēt ar to domu – visiem tiem bļāvieniem, draudiem. Sapratu, ka neesmu to palaidis vaļā, lai gan it kā esmu to iemācījies. Paldies Dievam, ka viss beidzās labi –  ģimenei viss ir kārtībā.

Kāpēc tik izveidots „Ghetto Startup”?

Esmu pārliecināts, ka startup ir vienīgais, kas var izglābt Latviju – jāiemācās trenēt savus prātus, domāt ekonomiski. Mums trūkst uzņēmības. Latvijā ir mazs potenciālais tirgus, ar to jārēķinās. Arī Getiņš šobrīd pret pasaules apjomiem ir sīkums. Unikāls, bet sīkums. Domāju, ka Latvijai vienīgais variants šobrīd ir attīstīt biznesa domāšanu un uzņemšanos – jaunietis  agrā vecumā izmēģinās, sapratīs, viņš to var vai nevar, ir līderis vai nav līderis. Lai mēģina ar mazām idejām darīt lielas lietas. Uz to visu vairāk skatos kā uz treniņu procesu, kurā ir tendence uz rezultātu sasniegšanu.

DACE MARĶITĀNE