maxresdefault

Zimbardo eksperiments jeb cik nežēlīgi var būt cilvēki?


Vai esi kādreiz interesējies, kāda ir dzīve cietumā? Mēs zinām tikai tik daudz, cik to mums rāda filmās vai raksta grāmatās, bet kā ir patiesībā? Kādas attiecības ir starp cietumniekiem un sargiem? Šie jautājumi ne vienu vien reizi ir izskanējuši sabiedrībā, un viens no būtiskākajiem eksperimentiem, kas meklēja atbildes uz šiem jautājumiem un psiholoģiskajām sakarībām, bija Stanfordas Universitātes cietuma eksperiments.


Tālajā 1971. gadā psiholoģijas zinātnieks Filips Zimbardo (Philip Zimbardo) Stenfordas Universitātes (ASV) psiholoģijas ēkas pagrabā izveidoja cietuma simulāciju – ar cietuma kamerām, sargu telpu, ēdnīcu, mazu „brīvā laika” aktivitāšu  telpu. Nākamais solis bija piepildīt cietuma kameras un sargu telpu. Zimbardo, kā jau lielākā daļa tā laika mārketinga speciālistu, izvietoja reklāmas lapiņas uz laternu stabiem, ar cerību, ka kāds atsauksies uz sludinājumu nopelnīt 20$ dienā divu nedēļu garumā, piedaloties eksperimentā. Par lielu pārsteigumu, šādam sludinājumam atsaucās 70 interesenti. Izejot medicīniskās pārbaudes, interviju ciklus un testus, tika atskaitīti pretendenti ar psiholoģiskām traumām, kriminālo vēsturi, narkotiku un alkohola atkarībām, veselības problēmām un galu galā atlika 24 kandidāti (vīrieši).Attēlu rezultāti vaicājumam “zimbardo experiment”

Kādā saulainā dienā, policija apbraukāja Stenfordas Universitātes pilsētiņu un arestēja tos kandidātus, kuri tika apstiprināti un pieņemti eksperimentam. Viņi dienu pavadīja policijas pagaidu kamerā; viņi tika apcietināti „par vandālismu un bruņotu laupīšanu”. Pēc labi pavadīta laika īstā cietuma kamerā,  eksperimenta „trusīši” tika pārvesti uz Stanfordas simulēto cietumu, un ar monētas mešanas palīdzību katram no vīriešiem tika iedalīta vai sarga, vai cietumnieka loma. Viņu personīgās mantas tika atņemtas, iedotas uniformas – sargiem zili formas tērpi, cietumniekiem gari krekli neitrālā krāsā ar identifikācijas ciparu uz tā. Viņiem tika izstāstīti noteikumi, ka vardarbība nav pieļaujama, visi tiek paēdināti un padzirdīti, no eksperimenta var izstāties jebkurā laikā.

1971. gada 14. augustā sākās eksperiments. Pirmā diena esot bijusi bez panākumiem, bet, laikam ejot, varēja novērot, ka kandidāti ļoti labi ir pieņēmuši savas lomas; sākās dažādu veidu nepakļaušanās sargiem. Sargi, kā jau autoritātes, šajā situācijānegrasījās pieļaut, ka viņiem nav varas pār cietumniekiem un, saliekot galvas kopā, izdomāja, ka pazemošana atrisinās šo problēmu. Tālākais jau ir paredzams – viņi atņēma matračus tiem, kuri bija izrādījuši jebkādu pretošanos.Attēlu rezultāti vaicājumam “zimbardo experiment”

Daži padevās un sāka klausīt sargu dotajām pavēlēm, bet citiem tas nešķita nekāds lielais iegansts, lai atdotu kontroli pār sevi. Nākamie soļi jau bija pazemojošāki – tika atņemti apģērba gabali, cietumnieki tika ieslodzīti maza izmēra kastē, viņi tika apspļaudīti virsū. Tas viss notika tik ātri, ka eksperimentu pārtrauca jau pēc 6 dienām, iepriekš paredzēto divu nedēļu vietā. Arī pats zinātnieks nepildīja savus noteikumus – viena no ētiskas izcelsmes problēmām bija tā, ka brīvprātīgie eksperimentā netika laisti brīvībā, pēc izteikuma, ka vēlas pārtraukt dalību eksperimentā. Zimbardo bija pārāk saviļņots, ka eksperimentam ir lieliski rezultāti un nekādi nevēlējās to pārtraukt, jo viena cilvēka iziešana no cietuma nozīmētu cietuma situācijas mainīšanos, kuras tālāko iznākumu nevarēja paredzēt.

Šis eksperiments tika īstenots ar mērķi noskaidrot, vai ieslodzīto ikdienu cietumā ietekmē attieksme un komunikācija ar sargiem vai dzīvošanas apstākļi, bet eksperimenta laikā izdevās noskaidrot ne tikai atbildi uz šo jautājumu, bet arī citiem aspektiem:

  • cietumā tiek atņemts viss, kas cilvēku padara par indivīdu – personīgās mantas, drēbes, telpa, kur izpausties, hobiji, vārds (cilvēks tiek saukts ciparu    salikumos), pat dzimums (tiek vilkti krekli, ko var pielīdzināt kleitām). Arī        vārda brīvība drīz tiek apspiesta – lēnām sāc justies kā pilsonis Ziemeļkorejā;
  • tu nezini, kā tu reaģēsi konkrētajā situācijā. Ikdienas situācijas nav tik ekstrēmas vai kardināli mainīgas, lai tu nevarētu sakopot savas domas un           izdomāt, kā rīkoties, bet attiecīgie apstākļi parāda tādas tavas personības un   rakstura iezīmes, ko nekad vēl nebūsi sastapis;
  • kāds pazemojuma limits ir dažādu rakstura līmeņu izturības cilvēkiem (šeit             būtu jāiestarpina 2001. gada Vācijas filma, kas uzņemta, balstoties uz šo   eksperimentu – Das Experiment) – tu pats iespējams vari paciest    visnežēlīgākos pazemojumus, bet līdz ko sāk darīt pāri vai pazemot tev mīļos             un tuvos, pat visstiprākais rakstura nesējs sabruks;
  • cilvēks ir kā hameleons- lai arī kas viņam tiek likts priekšā, viņš pielāgosies             – eksperiments vien norāda, ka, kaut gan visi dalībnieki zināja, ka šis nav īsts    cietums, viņi ļoti ātri piekāpās savām lomām un tās pieņēma;
  • visbeidzot pēdējais atskaites punkts – kādēļ tu to dari? Bieži vien mēs aizmirstamies kādā procesā un ļaujam tam mūs pārņemt un plūstam tam līdzi tik ļoti, ka sākam darīt absurdas lietas, aizmirstot iemeslu, kādēļ mēs to vispār darām.

 Ir vērts arī ielūkoties vizuālos piemēros:

– Holivudas 2015. gada filma The Stanford Prison Experiment/ http://www.imdb.com/title/tt0420293/?ref_=nv_sr_1  

– Vācijas 2001. gada filma Das Experiment (ir ar angļu subtitriem)

https://www.youtube.com/watch?v=_dfcYZgBZGA

youtube.com var atrast vairākus video no īstā 1971. gada eksperimenta

Filmās ir daudz vairāk dramatizēts nekā tas bija īstenībā, piemēram, *SPOILER ALERT*  īstajā eksperimentā neviens netika nogalināts vai smagi ievainots.

Pēc iedziļināšanās šā eksperimenta būtībā, tas nedaudz liek aizdomāties par cilvēku kā fenomenu un, uz ko tas ir spējīgs zem dažāda veida spiediena – emocionāla, psiholoģiska, fiziska. Kā arī, kādēļ mēs darām to, ko mēs darām.